Mārtiņi latviešu gadskārtu ieražās.
05.11.2013

Mārtiņi latviešu gadskārtu paražās ir svinama diena, kas iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Aprakstos par folkloru sastopami dažādi svētku nosaukuma - Mārtiņu vai Mārtiņdienas - skaidrojumi. Te jāņem vērā kāda sena tradīcija, kuras aizsākums meklējams 601. gadā pēc pāvesta Gregora I rīkojuma. Šai laikā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamajām dienām, aizvietojot senos mītiskos nosaukumus ar kristīgo ticības svēto vārdiem (piemēram Jānis, Pēteris, Mārtiņš u. c.). Tādēļ skaidrojot jebkuru latviešu gadskārtu pēc nosaukuma, jābūt ļoti uzmanīgiem. Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kurš sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera. Līdz Mārtiņiem bija jāpabeidz rudens aršana un kulšana, lai nosvinētu arī apkūlības. Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks. Ja rudens darbus dara miera periodā, tad nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža. Pēc Mārtiņdienas nejāj pieguļā, jo tad zirgus plēš vilki, kam šai laikā atļauts darīt, ko grib.

Ja Mārtiņos sniegs uz jumtiem, būs gara ziema. Ja Mārtiņdiena ir miglaina, tad ziema būs silta.

Mārtiņš gāja ap istabu,

Balts kažoks mugurā;

Nāc, Mārtiņ, istabā;

Sēsties galda galiņā.

Materiāls no interneta resursiem

Emīlija Rizga, 5.klase