Literārais konkurss 2016
21.10.2016

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

 Teiktu:”  dzimteni un dzimtās mājas.

 Es zinu un uzticos tam, ka man vienmēr būs savas mājas. Ja ne dzimtās, kur piedzimu un pavadīju bezrūpīgās bērnības dienas, bet vēlāk ik dienu devos uz skolu , tad vismaz mājas, kurās mani sagaida tuvi un mīļi cilvēki. Mājas, kurās var rast mieru un patvērumu.

Jā, var jau būt, ka kādam liksies, ka es nosacīti atdarinu Dzejnieku  vai vienkārši rakstu, lai skanētu labāk, bet – nē! Arī man ir ļoti tuva Aiviekstes apkārtne. Rūsganie priežu meži ar saules pielietām ieplakām, kas pilnas putnu dziesmām, pļavas-  smaržojošiem ziediem, brūklenāji – tumši sārtām ogām un melnie korinšu krūmi, kas iekrāso lūpas tumšas. Un, protams, pati upe- ar tās bagātajām palienām un saulē mirdzošajiem līkumiem, ko tā met  līdz pat Ļaudonai un vēl tālāk.

Es esmu priecīga un lepna par to, ka varu dzīvot tik skaistā vietā- vērot dabu, izgājusi uz mājas sliekšņa, un elpot svaigo meža gaisu. Es esmu laimīga par savas zemes brīvību, par savu valodu, ko varu sargāt un nodot no paaudzes paaudzei.

Es esmu lepna būt latviete Latvijā!

Irbe Karlsone, 7.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:” mājas ar zvaigžņotajām debesīm.

Jā, mājas mīl katrs, kuram tās ir. Citam lielas, citam mazas, bet kādam citam vēl tikai dos mājas ar zvaigžņotajām debesīm.

Es mīlu savas mājas, kuras atrodas zem zvaigznēm spožākajām, ar mēnesi apaļāko, ar sauli mirdzošāko...Ko redzu no mājām? Redzu skaisto mežu, Andrejvārdiem runājot, ar tumšo vīli. Redzu vēl aizaugušo Aiviekstes malu, ābeļdārzu ar gardākajiem āboliem briestam, pļavu, kurā reiz grieze savu dziesmu grieza, jaukākos kaimiņus, jā, pat veco slimnīcu, sen aizmirsto. Redzu taciņu, kuras galā stāv mamma un tētis, vecmamma un vectēvs, kā arī sunītis, kurš taureņus ķer.

Atceros es ziemu, kur spēlējos sniegā, un  mana  vienīgā rūpe, kas toreiz bija, lai sniegavīrs nesabruktu. Bet tagad...

Tagad viss mainījies...nav vairs lielāko zvaigžņu, apaļākā mēness, nav vairs zāļainākās pļavas un sunīša- tik mīļa, kas taureņus ķertu...tagad ir jaukākās atmiņas, siltākās domas, interesantakās dienas, ko pavadīt majās. Bet varbūt tas viss nav zudis, varbūt viss vēl tur ir. Tās zvaigznes, mēness, pļava un griezes skaļā dziesma. Varbūt  tas viss vēl tur ir, tikai neprotu saskatīt?

Viktorija Korlaša, 7.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:” tēvzemi.

Tēvzeme ir mūsu mājas, vieta, kur esam uzauguši. Tēvzeme ir tā vieta, par kuru mūsu senči reiz cīnījušies.

Ja tev teiktu, ka mēs šobrīd varam dzīvot siltā mājā un esam paēduši  tikai tāpēc, ka reiz mūsu senči izcīnīja brīvību mūsu valstij, vai tu to uztvertu nopietni? Šķiet, ka nē. Mūsu tēvzeme ir izgājusi daudzām ellēm cauri, bet tā patiesi šos grūtos un sāpju pilnos laikus saprot tikai tie, kuri to visu ir pārdzīvojuši. Mūsu tagadējā brīvība ir būvēta uz mūsu tēvu ciešanām un pūlēm, vēlēšanos padarīt šo zemi brīvu un priekpilnu. Lai saprastu, cik vērtīga ir brīva tēvzeme, tev pašam jāiziet cauri grūtajiem gūsta laikiem ar sirdi un dvēseli.

Priecājieties par to, ka jums ir iespēja dzīvot brīvā valstī! Priecājieties un novērtējiet to, pieņemiet tēvzemi tādu, kāda tā ir!

Rolands Šimonis, 8.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:”dzimteni ar siltajām mājām.

Kas es būtu aukstā svešumā , kur nav ne māju, ne ģimenes? Kas es būtu bez savas dzimtenes, tālu prom- svešumā. Bez savas dzimtenes , bez savas ģimenes un siltā pavarda  mājās? Es justos pazudis, es nebūtu es pats! Nespētu tumsā pareizo ceļu rast, nespētu dzīvē prieku baudīt! Cilvēks nav viņš pats, kad tam dzimtene tālu prom. Viņam sirds mājās grib,bet  ceļu nezina tā.

Katra cilvēka vieta ir paša mājās kopā ar ģimeni un  savā dzimtenē, nevis tālā svešumā. Katru mājās gaida ģimene un draugi. Ikvienam mājup ceļš ir jārod. Savā dzimtenē jānokļūst- agri vai vēlu, bet katram jāatgriežas mājās. Svešumā cilvēks nerod prieku, nerod mīlestību. Mājas tam stāv tukšas un gaidošas. Kad atgriežas tas, tad sāk visu no jauna, un mīlestību pret dzimteni sevī vairo.

Kad katrs beidzot dzimtenē savu vietu atradīs, kad atgriezīsies pilnīgi visi, tad dzimtenē uzausīs jauna diena!

Reinis Veikšāns, 11.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:”mājas.

Mums katram ir sev mīļa vieta, ko var saukt par mājām. Izpausmes veidi var būt dažādi, un vietas var būt dažādas.

Jau vairākus gadus par savām mājām es uzskatu bērnu namu, kur dzīvoju. Šeit es jūtos vislabāk.

Lielākoties cilvēki, izdzirdot vārdu”bērnunams”, jūt žēlumu, ciešanas , bet es jums varu pateikt, ka tā nemaz nav. Realitātē viss ir savādāk.

Skolā, kad jautā, kur iesiet? Mēs atbildam- uz mājām! Mēs nekaunāmies atzīt, ka bērnu nams mums visiem ir un paliks mājas.

Šeit virmo jauka, mājīga, mīloša un pozitīva gaisotne. Šeit strādā visjaukākās un saprotošākās audzinātājas. Viņas vienmēr ir gatavas uzklausīt ikvienu. Mēs viens otru uzskatām par brāļiem un māsām,esam izpalīdzīgi.

Manuprāt, mājas vienmēr būs komforta zona, jo kā Dzejnieks saka, ka „ vienmēr esmu gribējis būt mājās”.

Monta Konopacka, 10.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:”ģimeni.

Ģimene ir vērtība, ko katrs mēs uztveram un pieņemam citādāk. Ģimene ir vissvarīgākā cilvēka dzīvē; tie ir cilvēki, kas saprot, palīdz un atbalsta gan grūtos, gan labos brīžos. Ar vārdu „ģimene”asociējas siltums, mīlestība, māju sajūta, kā arī  cilvēku kopa, kas vienmēr ir līdzās.

Katram no mums ir savi cilvēki, sava māju sajūta, vienam varbūt tā ir pati labākā un jaukākā, bet citam tās ir mokas.

 Es ar savu ģimeni varu lepoties un teikt godam- viņi ir paši labākie. Mums  ir liela ģimene, esam septiņi cilvēki, esam ļoti draudzīgi. Ģimenē esmu vienīgā meita, man ir četri brāļi, kuri mani sargā un palīdz. Protams, lielie brāļi jau ir devušiesi savās dzīves gaitās, ar viņiem tiekos reti, bet ir arī jaunāks brālis, ar kuru mēs dzīvojam pie vecākiem. Vecāku gādīgās rokas mūs ir izaudzinājušas. Kad bijām mazi, neklājās nemaz tik viegli, jo vecāki cīnījās, lai mēs visi būtu siltumā un paēduši. Tas ir izdevies!

Nekādā gadījumā nevajag aizmirst savus tuvākos, cilvēkus, kuri mīl un ir blakus. Cieniet viņus!

Viktorija Jaundzema, 12.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:”ģimeni.

Mana ģimene ir mana lielākā vērtība.

Tie ir cilvēki, kurus cienu.

Tie ir cilvēki, kuriem vēlos būt blakus.

Tie ir cilvēki, kuri mani atbalsta.

Tie ir cilvēki, kuri ir mani kopā.

Tie ir cilvēki, kuri man palīdz.

Tie ir cilvēki, ar kuriem man ir interesanti.

Tie ir cilvēki, kuri man ir vismīļākie.

Tie ir cilvēki, kurus es redzu visskaistākos.

Tie ir cilvēki, kuri mani nepametīs.

Tie ir cilvēki, kurus nevēlos pazaudēt.

Tie ir cilvēki, kuriem ir laba humora izjūta.

Tie ir cilvēki, ar kuriem man ir labi.

Tie ir cilvēki, kuri uzlabo garastāvokli.

Tie ir cilvēki, kuri ir īpaši.

Tie ir cilvēki, kuri ir unikāli.

Tie ir cilvēki, kuri mani mīl.

Tie ir cilvēki, no kuriem es varu mācīties.

Tie ir cilvēki, kuru dēļ ir vērts dzīvot.

Tie ir cilvēki!

Loreta Ducena, 9.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:”dzimteni.

Es mīlu savu  Latviju, savu dzimto pusi, kur esmu dzimusi.

Skaistos rītus, kad saulīte mostas un zirneklis rasas pilienos tīklu auž. Es mīlu dzimtās vietas dabu, kas kā gleznainas ainas mainās ik brīdi, kad rudenī vējš ar sārtām lapām spēlējas un jūras viļņi sudrabu lej.

Es mīlu putnu dziesmas, kad tie pavasaros vītero, un bites sanošo dziesmu, kad tās ziedošās ābelēs medu vāc.

Es mīlu vasaras tveici tumšos novakaros, kad smaržo pēc tikko pļautas zāles. Var dzirdēt, kā sienāži spēlē vakara dziesmu.

Es mīlu balto ziemu ar sniegpārslām baltām, kas kā pūkas lēni laižas.

Es mīlu savu ģimeni- mājas.

Tā ir mana dzimtā vieta, kuru es mīlu ar skaistiem novakariem un gleznainiem rītiem.

Lana Drava, 5.kl.

„Ja man vaicātu: ko tu visvairāk mīli,

Teiktu:” Ļaudonu.

Ļaudona ir manas mājas, kurās es dzīvoju. Man katra diena tajās ir kā piedzīvojums. Man savās majās visvairāk patīk mājdzīvnieki, kuri ir gan mazi, gan lieli. Bet mana ģimene?!

Mana vecmamma ir kā eņģelis, kurš mūs sargā. Mans vectēvs ir kā robots, kuram patīk visu laiku strādāt, bet mana mamma ir kā mušiņa, kurai patīk kārtība un darbs. Mans tētis ir kā darbarīks, jo viņam patīk ļoti daudz ko remontēt, bet mans mīļākais darbs ir matu frizēšana. Mans brālis ir kā gudrinieks, jo viņš ļoti daudz ko  saprot mācību priekšmetos, pelna kontroldarbos desmitniekus, un viņu tas ļoti iepriecina.

Mūsu ģimene ir draudzīga, mīļa. Mēs esam labākie!

Diāna Praškeviča, 6.kl.