Svecēm piestāv dzeja, ziedi un romantika!
11.02.2016

Svecēm piestāv dzeja, ziedi un romantika!

Februāris ticis pie  sveču mēneša nosaukuma, pateicoties sveču dienai, kuru svinam 2.februārī. Tas tādēļ, ka senos laikos ap šo laiku kauti jēri un no to taukiem darinātas sveces. Pašreiz aitiņas ir retās saimniecībās, un sveces, lielākoties, pērkam veikalā. Sveču diena ir viena no Zemes mātes jeb Māras dienām, ko dēvē arī par Ziemas Māru. Visbiežāk mūsu tāltālie senči šo dienu saukuši par Sveču dienu vai Svecaini, bet Latgales pusē par Gromņīcu. Par godu Pērkona sievai. Jo Svecaine ir sieviešu svētki! Svecainē ziema satiekas ar pavasari un daba sāk mosties jaunam auglības ciklam. Svecaine veicina sievietes skaistumu, tāpēc sievietēm šajā dienā jāpucējas un jāgavilē. Sveču dienā jāsmejas, lai gads būtu jautrs un labs. Meklējot informāciju par Sveču dienu, uzdūros informācijai sociālajos tīklos, kur par Sveču dienu minēts kāds ļoti interesants fakts. Daudzām no darbībām, ko senie latvieši veica Sveču dienā, ir arī kristiānisma ietekme. Kristīgās baznīcas liturģijā Sveču diena tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas jeb prezentācijas dienu, jo tajā atceramies, ka Jēzus vecākie Vissvētākā Jaunava Marija un Jāzeps nesa bērnu Jēzu uz templi, lai viņu veltītu debesu Tēvam. Šajā dienā baznīcās tiek svētītas sveces. Svece simbolizē garīgo gaismu, kas apgaismo ticīgo sirdis, un to, ka Kristus ir ar mums.  

Mūsdienās februārī klāt nākuši vēl vieni svētki -  romantikas un mīlas apdvesti svētki – Valentīndiena. 14. februārī jeb Valentīna dienā tiek svinēta visu mīlētāju diena. Diena ir nosaukta par godu Valentīnam, mīlētāju aizbildnim un vienam no trim svētajiem, kuri 14. februārī mira mocekļa nāvē. Bet kā tad īsti radās šie svētki? Leģenda vēstī, ka diena nosaukta priestera, svētā Valentīna vārdā, kurš 3. gadsimtā dzīvoja Romā. Valentīndienas rašanās vēsture, tāpat arī ziņas par Svēto Valentīnu, ir visai neskaidras un neprecīzas. Leģendas ir daudz un dažādas, taču viens ir zināms, šī diena apvieno Senās Romas un arī kristīgās pasaules tradīcijas.

Viena no zināmākajām leģendām vēsta, ka Valentīns esot bijis Senās Romas priesteris. Imperators Klaudijs II (3.gs.m.ē.) nonāca pie secinājuma, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji, nekā tie, kam ir sieva un ģimene. Tādēļ viņš aizliedza jauniem un neprecētiem vīriešiem precēties. Savukārt, Priesteris Valentīns, kas saprata šī lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās Imperatora pavēlei un turpināja slepus salaulāt mīlniekus. Kad Valentīna pārkāpumu atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu, kas tika izpildīts 270. gada 14. februārī.

Cietumā Priesterim esot atļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, viņa bija cietuma uzrauga meita. Viņš viņā iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem „Tavs Valentīns”. Līdz pat mūsdienām, šī frāze tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem.

498. gadā Pāvests Gelasijs 14. februāri pasludināja par Valentīndienu. Viduslaikos šo dienu uzskatīja par Putnu pārošanās dienu, tādējādi piešķirot šai dienai papildu romantiku. Svētā Valentīna diena līdz 1969. gadam, kad pāvests Pols VI to no kalendāra izsvītroja, bija baznīcas atzīti svētki.

Vecāko zināmo Valentīndienas apsveikumu, romantisku poēmu, ko rakstījis Ažēnkoras kaujā gūstā kritušais un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai 1415. gadā, šobrīd apskatāms Londonā, Britu muzejā.

Viens no Valentīndienas simboliem ir sarkanas rozes, kuras pēc kādas senas leģendas parādījās pateicoties grieķu mīlestības dievietei Afrodītei. Leģenda vēsta, ka viņa, steidzoties pie sava iemīļotā Adonīsa, uzkāpa uz balta rožu krūma, tieši ērkšķos. Afrodītes asinis pārvērtušas baltās rozes sarkanās.

Valentīndienas ticējumi

- Velsā bija paraža grebt koka karotes un pasniegt tās kā dāvanas 14. februārī. Izplatītākie greznojumi uz grebtajām karotēm bija sirsniņas, atslēgas un atslēgas caurumi. Šo greznojumu nozīme bija: «Atslēdz manu sirdi!»

Gadu gaitā Valentīndienas tradīcijas dažādās valstīs un apgabalos veidojušās atšķirīgi. Anglijā kopš 1476. gada svin “Valentīna pāru dienu”, kas ar lozēšanu saved jauniešus kopā. Turpretī Vācijā un Austrijā Valentīna dienu sākuši svinēt tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.Tur Valentīndienas ieviesēji bija puķu pārdevēji. Viņi ar savām reklāmām, piemēram, “Runā ar sirdi caur puķēm”, uzrunāja pircējus, tādējādi arī palielinot ienākumus. Taču mūsdienās tāpat kā Ziemassvētki ar pārspīlētām reklāmām un dāvanu uzbāzīgo pārdošanu daudzviet ir pazaudējuši sava pirmsākuma Kristus Dzimšanas dienas svinīguma patieso nozīmi, arī Valentīndiena, komercializācijas rezultātā, sāk pazaudēt savu mīlestības apliecināšanas un īstas draudzības vērtību.

Atcerieties, ka šī diena ne ar ko daudz neatšķirās no pārējām mīlestības dienām. Sava mīlestība un rūpes par mīļoto cilvēku ir jāizrāda katru dienu un, lai dāvātu ziedus, saldumus un mīļus vārdus, nav vajadzīga īpaša diena. Galvenais, lai tas nāk no sirds!

Cik daudz un kurus svētkus svinēt, ir katra paša ziņā. Lai gan manis veidotajai nelielajai izstādītei skolas bibliotēkā galvenais vadmotīvs bija sveces un svečturi, vēlējos to papildināt ar tādām romantiskākām notīm – kā dzeju par svecēm un nelielu Valentīndienas klātbūtni. Lai arī sveču dienu atzīmējam februārī, sveces piestāv visām dienām.

Kas par brīnumainu spēku piemīt šai trauslajai sveces liesmiņai? Taču uzlūkojot gaišo liesmiņu, laiks sāk ritēt it kā lēnāk, harmoniskāk un sirds sajūt neparastu mieru.

Sveču daudzveidība un pielietojums ir milzīgs. Dzimšanas dienas svecītes. Četras Adventa vainaga svecītes. Skaistais Ziemassvētku laiks ar svecēm. Mazās tējas svecītes. Sveces Dievnamos pie altāra un svētbildēm. Īpašu romantisku gaisotni var radīt ar mazajām peldošajām svecītēm skaistā stikla traukā kopā ar ziedlapiņām, ziediņiem vai citiem dekoratīviem elementiem. Ir svecītes, kuras es neatbalstu, ja tā drīkst teikt. Un tās ir svecītes dažādu zvēriņu vai eņģelīšu formā. Skaisti, bet ...  Iedomājies kā tas ir noskatīties kā izkūst eņģelītis, cālītis vai kāds cits mīļš veidojums. Tam es saku – nē! 

Un, protams, dedzot sveces, vienmēr ir jāatceras par ugunsdrošību.

Svece spēj ne tikai darīt omulīgu vidi, bet arī kaut kādā īpašā veidā sasildīt sirdi. Svece var būt arī kā lūgšana. Kopā ar ticību. Īpaši, ja jūs kaut kas nomāc.

Dažas sveču gudrības:

      Sveces iedarbība sākas tūdaļ pēc sveces aizdegšanas. Jāļauj svecei izdegt līdz galam, lai labais darbs netiktu atstāts pusdarīts.

      Sveci vajag aizdegt tikai ar dzīvu uguni – sērkociņu, skaliņu, citu sveci.

      Lai svece ilgāk degtu, to uz kādu stundiņu var ielikt ledusskapī.

      Veselībai un noskaņai piemērotākas dabīga materiāla sveces – vislabāk, ja tās darinātas no vaska. Tām ir arī attīroša iedarbība.

Tāpat kā krāsai telpā vai apģērbā ir nozīme, tāpat ir ar sveču krāsu. Katrai krāsai ir sava enerģētika. Variāciju par šo tematu ir daudz. Katrs var atrast sev vistuvāko. Piemēram pēc Austrumu paražām, sveces violetā, zilā, gaišzilā, zaļā, dzeltenā, oranžā un sarkanā krāsā tīra un paplašina cilvēka enerģētiskos centrus. Vēl uzskata, ka violeta svece varētu veicināt darījumus, dzeltenā – kliedēt negatīvo enerģiju, tumši zilā – līdzēt atrisināt konfliktus, zaļā – sekmēt finansu darījumus, bet gaišzilai svecei esot nomierinoša iedarbība.

Daži ticējumi:

      Spogulim priekšā aizdegta svece atbrīvo no visa, ko spogulis gadu gaitā ir ,,saskatījies” un glabā sevī.

      Sveci nedrīkst nopūst – tā varot aizpūst savu laimi.

      Svece ,,raud” uz to pusi, kur jāsadedzina stress. Kad tas sadedzināts, svece deg līgani.

      Sprakšķoša svece liecina, ka telpā ir daudz negatīvas enerģijas.

      Ja svece deg vienādi un bez sprakšķiem, gaidāms jauks laiks.

Tā kā ir ļoti daudz dažādu veidu, formas, krāsu un nozīmes sveces, tad arī svečturi ir visdažādākie. Ja cilvēks ir radošs, tad pats var radīt dažādu noskaņu un dažādās tehnikās veidotus svečturus. Un ļoti jauka un radoša ir darbošanās arī sveču liešanas vai sveču dekorēšanas darbnīcās. Atliek novēlēt katram atrast sev tuvākās lietas šajā plašajā un daudzveidzīgajā sveču un svečturu pasaulē.

Meklējot dzeju, kurā ir ietverta sveču tematika, atradu kādu ļoti īpašu Līvas Keitas dzejoli:

Aiz sveces liesmiņas,

Eņģelītis klusi lūdz.

Par Tevi un mani,

Par mums visiem.

Viņš neskatās,

Vai Tu nabags vai bagāts,

Viņš nejautā,

Vai lūgt vai nelūgt.

Aiz sveces liesmiņas,

Eņģelītis mīļi raugās.

Kā mums iet un kā klājas,

Mums visiem – Tev un man.

Viņš sargā,

Katru mūsu ģimenīti,

Viņš silda,

Katru mūsu sirdi.

Aiz sveces liesmiņas,

Eņģelītis paņem plaukstās,

Mūsu sāpes un ciešanas,

Un ļauj mums dzīvot laimē.

Viņš paslēpj skumjas,

Viņš klusē,

Viņš mūs mīl,

Viņš mūs gaida.

Aiz sveces liesmiņas,

Eņģelītis klusi lūdz.

Pār Tevi un mani,

Par mums visiem.

Patiesā mīlestībā Dzintriņa

/Dzintra Viļeviča/