Latvijā par vienu ezerpili vairāk
07.11.2014
Latvijā par vienu ezerpili vairāk
No Sāvienas ezera izceltie apdegušie pavardu akmeņi un koka konstrukciju daļas. Foto Juris Urtāns
Šovasar arheologu un nirēju ekspedīcijā Madonas novada Ļaudonas pagasta Sāvienas ezerā konstatētas vēsturniekiem iepriekš nezināmas ezermītnes paliekas, pavēstīja arheologs Juris Urtāns. Jaunatklājums ir arī Ustinovas bedrīšakmens Latgalē, kas pieskaitāms ievērojamākajiem šāda veida senatnes pieminekļiem Latvijā. Līdz šim Latvijā bija zināmas 10 ezermītnes, no kurām pazīstamākā ir atjaunotā ezerpils Āraišos.
Jaunas ezermītnes Latvijas teritorijā nav konstatētas kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus, kad aktīvi šo savdabīgo apmetņu meklēšanā un pētniecībā darbojās arheologs un Āraišu ezerpils rekonstruēšanas entuziasts Jānis Apals (1930 2011). J. Urtāns norāda, ka uz koka klāstiem būvētas apmetnes ezeros Baltijas valstu teritorijā bijušas raksturīgas gandrīz tikai Latvijai un tikai Latvijas centrālajai daļai. Vēsturnieku ieskatā ezermītnes saistās ar latgaļu ekspansiju Vidzemē, kas attiecās uz 7. 11. gadsimtu. Tiesa, pa vienai ezermītnei zināms arī Igaunijas teritorijā Virtsjerva ezerā, un Lietuvā Obeļu ezerā. Latvijas Kultūras akadēmijas profesors atgādina, ka teikas par ezeriem, kas lidojuši pa gaisu un uzkrituši virsū kādam ciemam, ēkai vai baznīcai, ar piebildi, ka skaidrā laikā tos ezerā joprojām var redzēt, raksturīgas tikai Latvijai. Tādu klasisku teiku stāsta arī par Sāvienu. Turklāt jau 60. gadu sākumā bijušas vietējo ļaužu liecības par koka konstrukcijām ezerā. Pie šā ezera pastāv senas apmetņu vietas un senkapi, bet līdzšinējā pieredze liecina, ka apmetnes ezeru tuvumā bieži sadzīvo ar ezermītnēm. Ezera krastā ir 19. gs. Sāvienas muiža, netālu atrodas Sāvienas pilskalns. Pats ezers ir vairāk nekā 2 km garš, 57,9 ha plašs ar vidējo dziļumu 4,8 metri, bet maksimālo dziļumu 8,8 metri.
Ņemot vērā apkopoto informāciju, šovasar kopā ar Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācijas nirējiem organizēta ekspedīcija uz Sāvienu. Iepretim zemes ragam ar sēkli, par kuru vietējie ļaudis stāstījuši, ka tur tīkli ķeroties, 2,5 3,5 m dziļumā ap 30 40 m no krasta tiešām konstatēta ezermītnes vieta. Pagaidām par atklāto apmetni gan var pateikt ļoti maz, jo koku konstrukciju paliekas ir dziļi dūņās, taču konstatēts, ka tās ir gan zemē iedzīti rokas resnuma mieti, gan plakaniski guloši baļķēni. Koki ir apskaldīti. Izcelti arī apkvēpuši pavardu akmeņi, ogles, deguši koki. Pagaidām mums nav nevienas tādas senlietas, kas ļautu datēt, taču visām ezermītnēm laiks ir viens. Āraišiem tas ir 9. 10. gadsimts. Ušuru ezermītni datē ar pirmā gadu tūkstoša vidu un otro pusi, skaidroja vēsturnieks. Sāvienas ezermītne ir Latvijā uz dienvidiem vistālāk izvirzīts tāda veida objekts. Tagad pētnieki gaida ziemu, lai uz aizsalušā ezera varētu izmērīt jaunatklātās apmetnes lielumu un reljefu. Ziemā arī ezera ūdens caurskatāmība ir labāka un nirējiem vieglāk orientēties.
Jaunatklātais Ustinovas bedrīšakmens ar 128 bedrītēm ir trešais ievērojamākais šāda veida kultakmens Latvijā. Foto Juris Urtāns
Pie nozīmīgiem šīsvasaras atklājumiem J. Urtāns pieskaita arī Ustinovas bedrīšakmeni Ciblas novada Līdumnieku pagastā, dažus simtus metru no Krievijas robežas. Par savādo akmeni pavēstījis vietējais iedzīvotājs Vadims Krivošejevs. Objekts atrodas nomaļā vietā, jo Ustinovas sādža dabā vairs nepastāv un apkārt ir tikai purvi un meži. Lai arī šogad Latvijā atklāti vairāki jauni bedrīšakmeņi, šis uzskatāms par ievērojamāko, jo ar 128 iekaltajiem dobumiem bedrīšu skaita ziņā ierindojas trešajā vietā Latvijā. Rekordists ir Priekules Elekšu akmens ar 263 bedrītēm. Iespējams, Ustinovas akmenī sākotnēji dobumu bijis vairāk, jo akmens dedzināts, acīmredzot, lai mēģinātu to sašķelt, un daļa bedrīšu zudušas vai tikai nojaušamas.
Bedrīšakmeņu nozīme un izcelsme nav skaidra. Šobrīd pastāv kāds pārdesmits hipotēžu par to funkcionalitāti. Teorijas saistās ar astronomiskiem novērojumiem, ezoteriku, upurēšanu, auglības, apbedīšanas rituāliem, dziedniecību un pat muzicēšanu. Bedrīšakmeņi ir vismaz divu līdz trīs tūkstošu gadu seni un attiecas uz akmens laikmeta beigām un bronzas laikmetu. Cilvēks bedrītes darinājis, izsitot ar otru akmeni un pēc tam izberžot ar smiltīm vai vēl kaut ko, stāsta senvēstures pētnieks. Tamlīdzīgi akmeņi izplatīti ne vien Baltijas jūras reģionā, bet arī citviet pasaulē. Interesanti, ka latviešu folklorā par bedrīšakmeņiem teiku gandrīz nav. Bedrīšakmeņus mūsdienās parasti atrod nejauši, kaut zināmas likumsakarības un loģiku to atrašanās vietā varot konstatēt. Šobrīd Latvijā zināmi vairāk nekā 70 bedrīšakmeņi, Igaunijā uzieti ap 2000 bedrīšakmeņu.
Avots: http://www.la.lv/latvija-par-vienu-ezerpili-vairak/
Atpakaļ